Runājot ar žurnālistiem nesen, prezidents Bušs sacīja, ka ASV mērķi Afganistānā aprobežojas ar teroristu saukšanu pie atbildības, nevis uz valdošā Taliban režīma gāšanu. Lai gan viņš nepārprotami vēlētos redzēt jaunu valdību šajā valstī, Bušs ir nolēmis neizvirzīt to par skaidru mērķi gaidāmajai ASV militārajai darbībai. Kā viņš īsi izteicās, mēs neveicam nācijas veidošanu.
Prezidenta vārdi vienā līmenī bija saprotami. Lai cik slikti arī nebūtu talibi, primārajam amerikāņu mērķim cīņā pret terorismu ir jābūt Osamas bin Ladena un viņa organizācijas al-Qaeda spēju vājināšanai, lai turpmāk varētu veikt uzbrukumus ASV un to sabiedrotajiem. Militārā izteiksmē tas nozīmē sagrābt pēc iespējas vairāk teroristu un nodrošināt, ka viņi nevar izmantot tādas vietas kā Afganistāna kā patvērumu savām darbībām. Nedrīkst pieļaut, ka atriebība Taliban par Al-Qaeda slēpšanu traucē šo primāro mērķu sasniegšanu. Ņemot vērā Pakistānas atbalstu Taliban un tās nepatiku pret Ziemeļu alianses pretošanās kustību Afganistānā, mēs riskētu zaudēt piekļuvi kritiski nepieciešamajai Pakistānas gaisa telpai, bāzēm un izlūkošanas informācijai, ja mēs šajā brīdī mērķētu tieši pret Taliban.
Taču gan morālu, gan politisku iemeslu dēļ Buša kungs nedrīkst tik kategoriski izslēgt nācijas veidošanu. Iespējams, ka ASV nekad nevarēs okupēt un atjaunot Afganistānu, kā to izdarīja Vācija un Japāna pēc Otrā pasaules kara. Taču mēs nedrīkstam atstāt Afganistānu vēl lielākā postījumā pēc mūsu gaidāmajām militārajām darbībām.
Politiski runājot, ASV nevar atļauties nostiprināt plaši izplatīto priekšstatu, ka tām ir vienaldzīgs islāma tautu liktenis. Tieši šāda uztvere motivē daudzus teroristus, tostarp dažus no tiem, kas iesaistīti traģiskajos 11. septembra notikumos. Daudzi musulmaņi pamatoti vai nepamatoti vaino ASV par Irākas tautas nožēlojamo stāvokli un arābu-izraēliešu sabrukumu. miera process. Viņi arī atceras, kā Amerikas Savienotās Valstis atbalstīja Afganistānas Mudžaidīnus viņu cīņā pret Padomju Savienību 80. gados, lai pamestu viņus un afgāņu tautu kopumā pēc tam, kad Mihails Gorbačovs pavēlēja saviem karaspēkiem atgriezties mājās. Šī Vašingtonas ciniskā lēmuma rezultātā Afganistānā sākās pilsoņu karš, kas galu galā radīja apstākļus, kas ļāva talibiem iegūt kontroli pār lielāko valsts daļu.
Šķiet, ka Buša kungs šodien ir gatavs pieņemt tāda paša veida politiku. To skaidri nepasakot, viņš liek domāt, ka mēs palīdzēsim Ziemeļu aliansei tikai tik ilgi, lai sasniegtu mūsu galveno stratēģisko mērķi sagrābt bin Ladenu un viņa augstākos leitnantus un padzīt Al-Qaeda no Afganistānas. Tad mēs atstātu savus kādreizējos sabiedrotos likteni, kas viņus varētu sagaidīt.
Papildus politiskajām problēmām, kas radītu, šāda politika būtu nepieņemama morālu apsvērumu dēļ. Amerikāņu militārā darbība neapšaubāmi pasliktinās afgāņu stāvokli. Pat ja bombardēšana tiek veikta rūpīgi, daži nevainīgie tiks nodarīti papildu bojājumi. Mūsu atbalsts Afganistānas pretestībai arī pastiprinās un paplašinās valsts pilsoņu karu. Kopumā šīs darbības kavēs palīdzības aģentūru darbu zemē, kur miljoniem cilvēku ir iekšēji pārvietoti un lielākajai daļai trūkst ievērojamu pārtikas rezervju. Kopš 1978. gada vismaz 1 miljons afgāņu ir gājuši bojā karadarbības dēļ savā valstī. ASV militārā darbība šo nodevu palielinās. Mums vismaz ir jānodrošina, lai afgāņu dzīve kļūtu labāka, kad karš būs beidzies.
Aizsardzības ministrs Donalds Ramsfelds, kurš parasti nav pazīstams kā šīs administrācijas galvenais valsts veidotājs vai humanitārais palīgs, tomēr pēdējo dienu laikā ir izrādījis labāku spriedumu par šo morālo problēmu nekā prezidents. Viņš pauda patiesas bažas par afgāņu nožēlojamo stāvokli un sacīja, ka ASV jādara viss iespējamais, lai atvieglotu viņu ciešanas. Bet ko mēs īsti varam darīt?
Pirmkārt, mums noteikti ir jāsniedz palīdzība visiem afgāņiem, kurus varam sasniegt. Tas nozīmē tiešu lomu ASV militārajām piegādēm, kas lido uz Afganistānas daļām, kuras kontrolē Ziemeļu alianse. Tas var nozīmēt arī pārtikas un krājumu izmešanu noteiktās vietās, kas joprojām atrodas Taliban kontrolē, pat riskējot zaudēt amerikāņu dzīvības.
Otrkārt, mums jāstrādā, lai paplašinātu Ziemeļu aliansi, iekļaujot tajā ciltis no puštu etniskās grupas. Tas ir jādara, lai šai aliansei Afganistānā būtu leģitimitāte kā iespējamam valdošam režīmam; tas ir arī nepieciešams, lai Pakistāna būtu pārliecināta pieņemt jaunas valdības nepieciešamību Kabulā.
Treškārt, mums ir jāplāno nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisku palīdzību topošajai Afganistānas valdībai, ja tā atbilst humanitārajiem un ekonomiskajiem pamatstandartiem. Tagad šādu palīdzību nevar sniegt, bet apsolīt var.
Nevienam no šiem pasākumiem nav vajadzīgas būtiskas izmaiņas ASV politikā salīdzinājumā ar to, kas pašlaik ir plānots. Nevienam nevajadzētu radīt vajadzību pārtraukt sadarbību ar mūsu kritisko Pakistānas sabiedroto tuvāko nedēļu un mēnešu laikā. Taču tie sniegs tālu, lai stiprinātu mūsu centienu morālo skaidrību un starptautisko politisko pievilcību.