Pēdējos mēnešos Saūda Arābijas arvien uzstājīgākā ārpolitika — no slikti pārdomātās Kataras blokādes līdz purva saasināšanās Jemenā un ārpus tās — ir šķitis kā atkārtots šāviens pašai kājā. Īpaši pēc Islāma valsts pašpasludinātā kalifāta militārās sakāves un līdztekus Irānas uzbrukumiem teritorijās, kas atbrīvotas no teroristu grupas, Rijādai trūkst skaidras, īstenojamas stratēģijas attiecībā pret savu reģionālo sāncensi Irānu.
5. decembra Persijas līča Sadarbības padomes (GCC) samits (kurā piedalījās visas dalībvalstis — Saūda Arābija, Omāna, Apvienotie Arābu Emirāti, Katara, Bahreina un Kuveita) sniedza svarīgu iespēju atdzīvināt Padomi, kas bija apspiesta kopš ES blokādes. Katara sākās jūnijā. Tā bija arī iespēja mainīt iespaidu par neatgriezenisku disfunkcionalitāti, tostarp īpaši attiecībā uz Irānu. Taču tikšanās neizdevās abos gadījumos: pēdējā brīdī Saūda Arābija un Apvienotie Arābu Emirāti pazemināja viņu nosūtīto amatpersonu reitingu; tajā pašā dienā abi radīja a Apvienotā sadarbības komiteja , vēl vairāk graujot GCC kā Arābijas pussalas galveno drošības forumu, izveidojot sava veida mini-PLSP
Dienu iepriekš GCC ārlietu ministri, tostarp Saūda Arābijas un Kataras ministri, sasauca sākotnējo sanāksmi, kas beidzās nepārliecinoši. Tas nesolīja neko labu nākamās dienas sanāksmei, un diezgan nepārsteidzoši, ka samits ilga tikai divas stundas, nevis plānotās divas dienas.
Pievienojiet tai tās pašas dienas ziņas, ko darīs ASV prezidents Donalds Tramps pārcelt ASV vēstniecību Izraēlā no Telavivas uz Jeruzalemi , kas pastiprina atsvešinātības sajūtu, ko daudzi Tuvajos Austrumos izjūt saistībā ar Rijādas pret Irānu vērsto fronti, ko veido Trampa Baltais nams un Netanjahu valdība. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans nekavējoties reaģējusi, paziņojot, ka Jeruzaleme ir sarkanā līnija musulmaņiem, piebilstot, ka Ankara nākamās nedēļas laikā Stambulā sasauks Islāma sadarbības organizācijas (OIC) samitu gadījumā, ja ASV tiešām virzīsies uz priekšu ar šādu plānu. Lai gan Palestīnas lieta vienmēr ir izraisījusi populistisku retoriku no reģionālo valstu vadītājiem no Ankaras līdz pat Teherānai, tā bauda plašas simpātijas visā reģionā, tomēr to kaut kādā veidā mazina nacionālistiskā noskaņojuma pieaugums tajā.
Jāpiebilst faktam, ka — atkal tajā pašā dienā — Saads Hariri atsauca atlūgumu gadā, kad Libānas premjerministrs un viņa valdošā koalīcija (kurā ietilpst Irānas atbalstītā Hezbollah) apņēmās ievērot norobežošanās politiku. Hezbollah aktīvā militārā līdzdalība Bašara al Asada režīma aizsardzībā bija acīmredzams tā pārkāpums. No vienas puses, Rijāda varētu priecāties, ka reģionālo konfliktu uzliesmojums, visticamāk, agrāk nekā vēlāk, liks Hezbollah atkārtoti iesaistīties eksteritoriālās operācijās, tādējādi atkal pārkāpjot savu apņemšanos atdalīties. Šāds scenārijs varētu izraisīt valsts krīzi Libānā, kas varētu radīt jaunu, nepārvaramu spiedienu uz Hezbollah. No otras puses, Rijāda nav veiksmīgi atspiedusies pret Hezbollah ietekmi uz Libānas politiku. Turklāt Hariri atkāpšanās var saasināt sajūtu, ka viņa atkāpšanās no amata, par kuru viņš paziņoja pirms mēneša, atrodoties Saūda Arābijā, ir tikai smaga Saūda Arābijas spiediena rezultāts.
Uz šī fona ASV pārstāvji piedalīsies pasākumā Manamas dialogs šajā nedēļas nogalē Bahreinas galvaspilsētā — reģionālā drošības samitā, kurā parasti notiek vienpusējas diskusijas par Irānu, jo vismaz pēdējos divus gadus nevienam oficiālam vai daļēji oficiālam dalībniekam no Irānas vīzas netika piešķirtas. Šogad šķietami nepiedalās arī Katara. Amerikas Savienotajām Valstīm ir jānosūta stingri formulēts vēstījums par darbu, lai atjaunotu GCC vienotību.
Rijādas nespēja izbeigt pašas radītos konfliktus par Jemenu un Kataru, kā arī atgrūst Libānu no Irānas, liecina par stratēģisku nespēju izstrādāt gudru un praktisku ierobežošanas politiku attiecībā uz ekspansīvo Irānu. Tā vietā, lai apvienotos pret Irānu vērstu fronti, kurai trūkst stratēģiskas vīzijas un kura ir politiski problemātiska (Muhameda bin Salmana-Trampa-Netanjahu ass tiek uztverta ar aizdomām daudzās jomās), Saūda Arābijas jācenšas glābt GCC no pilnīgas neatbilstības. Tām arī būtu jākoordinē reģionālie centieni ar ASV un ES, kurām pašām ir jāizstrādā kopēja transatlantiska pieeja Irānai. Tas viss radītu nepieciešamību Rijādai atkāpties no savām maksimālistiskajām pozīcijām un pieņemt Kataras suverenitāti un Irānu kā leģitīmu reģionālo spēlētāju, kura pārspēle ir jāierobežo, bet kuras ietekmi nevar izskaust.
Pagaidām smaidošā trešā puse joprojām ir Teherāna, kuras vadītāji varētu deklamēt Makbets kā viņi skatās savu reģionālo sāncensi kūleņojam: nabaga spēlētājs / Kas uz skatuves streso un satrauc savu stundu / Un tad vairs nav dzirdams: tā ir pasaka / Stāsta idiots, pilns skaņas un niknuma, / Neko nenozīmē.