Vēstures gaitā Korejas valdnieki uzskatīja Ķīnu kā savu režīmu politiskās un ideoloģiskās leģitimitātes avotu, kā uzticamu militāru vairogu un kā
piemērojams sociāli ekonomiskās attīstības modelis, kultūras tradīcijas un
morālās vērtības Korejas valstīm. Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR) neatšķīrās.
KTDR dibinātājs Kims Il Suns vērsās pie saviem bijušajiem cīņu biedriem no kopējās pret japāņu cīņas Mandžūrijā laikiem — Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) līderiem Mao Dzeduna vadībā — pēc militāras palīdzības viņa dedzīgajā darbībā.
Korejas pussalas apvienošana 1950.–1953. Viņš arī lielā mērā paļāvās uz ekonomiku
Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) palīdzība un vairāku simtu tūkstošu Ķīnas Tautas brīvprātīgo (CPV) bezmaksas darbaspēks pēckara atjaunošanā
no Korejas. Sociālistiskās būvniecības laikā 20. gadsimta 60. un 70. gados aizsargāta
Ķīnas militārā jumta dēļ KTDR vadība tiecās sekot ĶKP ideoloģiskajai vadībai un kopēja Ķīnas darbaspēka mobilizācijas metodes,
piemēram, Ch’ollima (Lidojošais zirgs) kustība, kas veidota pēc maoistu Lielā
Lēciens uz priekšu un Soktojon (ātruma kauja). Dažus pieņēma arī Ziemeļkoreja
Ķīniešiem līdzīgas rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas organizācijas formas
procesi, kas pazīstami kā Taean sistēma. Pat pēc tam, kad Dengs Sjaopings uzsāka ekonomisko darbību
Reformas Ķīnā 1978. gadā Kims Il Sungs mēģināja atdarināt ķīniešus
piemēram, ieviešot Kopuzņēmuma likumu un jaunu pašuzskaites sistēmu
80. gadu vidū. Bet tur emulācija apstājās.
90. gadu sākumā Ziemeļkorejas un Ķīnas attīstības ceļi sāka strauji atšķirties. Pēc sabiedroto palīdzības pārtraukšanas sabrukums
pasaules komunistiskās ekonomikas sistēmas un tās dibinātāja nāve,
Ziemeļkoreja iekrita dziļā ekonomiskajā depresijā un politiskā komā, kas izraisīja traucējumus
gadu desmitiem veco sociāli ekonomisko struktūru un satricināja politiskos pamatus
Ziemeļkorejas režīmam, savukārt Ķīna paātrināja uz tirgu orientētu ekonomiku
reformas un piedzīvoja vienu no dinamiskākajiem izaugsmes spurtiem savā modernajā
vēsturē, palielinot ĶKP varas politisko leģitimitāti mājās un stiprinot
Ķīnas ietekme uz ārzemēm.