Mario Dragi Augusta ieroči

Augusts ir bijis bīstams mēnesis Eiropas vēsturē, taču šogad tas varētu būt pagrieziena punkts eirozonai un, iespējams, arī pasaules ekonomikai. 26. jūlijā Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi paziņoja, ka viņa institūcija darīs visu, lai eiro saglabātu, un piebilda: Ticiet man, ar to pietiks.





karalienes Elizabetes kronēšanas gads

Dragi stingrais – patiešām bezprecedenta – paziņojums tika plaši interpretēts kā signāls, ka ECB drīzumā atdzīvinās savu obligāciju pirkšanas programmu, īpašu uzmanību pievēršot Spānijas parādiem. Akciju tirgi visā pasaulē strauji pieauga. Jenss Veidemans no Bundesbankas nekavējoties pauda iebildumus, bet nākamajā dienā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands izplatīja kopīgu paziņojumu, kurā pauda apņēmību darīt visu, lai aizsargātu eirozonu.



Es nesen iebildu, ka ECB, strādājot ar topošo Eiropas Stabilitātes mehānismu (ESM), bija vienīgā institūcija, kas varētu glābt eirozonu. Tā varētu to izdarīt, otrreizējā tirgū pērkot Itālijas un Spānijas obligācijas ar iepriekš izziņotu nolūku noteiktu laiku saglabāt to valsts procentu likmes zem noteikta sliekšņa.



Visticamāk, ka Dragi paziņojumam patiešām sekos ECB Spānijas (un Itālijas) valsts obligāciju iegāde. Cilvēks, piemēram, Dragi, nebūtu nācis klajā ar šādu paziņojumu, ja neticētu, ka varētu tam sekot. Taču, lai tas kļūtu par izšķirošu pagrieziena punktu eirozonas krīzē, ir jānotiek trim lietām.



Pirmkārt, ECB atjaunotajiem obligāciju pirkumiem ir jāpauž skaidrs nodoms samazināt valsts procentu likmes līdz ilgtspējīgam līmenim, kas ir vismaz par 200 bāzes punktiem zemāks par jūlija vidējiem rādītājiem. Tiek ziņots, ka augsta līmeņa Vācijas diplomāts nesen noraidīja Spānijas 6,5–7% procentu likmes, pamatojoties uz to, ka Spānija deviņdesmitajos gados aizņēmās par gandrīz tādām pašām likmēm. Taču šajā paziņojumā, pārsteidzoši, tika ignorēta Spānijas augstākā inflācija pirms eiro, tādējādi sajaucot reālās un nominālās likmes, un straujāku IKP pieaugumu.



Valstīm, kuras ievēro reformu programmas, par kurām panākta vienošanās, ECB būtu jāapņemas pazemināt procentu likmes līdz līmenim, kas atbilst prognozētajam inflācijas un izaugsmes tempam, un jāpaziņo, cik ilgi (teiksim, deviņus mēnešus) tas turpināsies. Sporādiska programma bez šādiem paziņotiem mērķiem, visticamāk, nedarbosies un varētu būt pat neproduktīva, jo privātie investori varētu pieprasīt vēl lielāku atdevi, jo pieaugošā ECB parāda daļa tiktu uzskatīta par prioritāru, palielinot viņu risku.



Tas nenotiktu, ja ECB paziņotu un demonstrētu savu apņemšanos uz ievērojamu laiku pazemināt procentu likmes neatkarīgi no tā. Tas ļautu eirozonai izveidot institucionālos un juridiskos līdzekļus, lai panāktu lielāku sadarbību un integrāciju, kā tika panākta vienošanās Eiropadomes sanāksmē jūnijā.

Otra lieta, kam jānotiek, ir jāredz, ka eirozonas līderi un parlamenti, sadarbojoties tiesām, virza uz priekšu institucionālās reformas, lai izveidotu ne tikai ESM, bet arī banku savienību un daļēju parādu savstarpēju apvienošanu. Taču, lai gan lielāka ekonomiskās suverenitātes apvienošana ir vienīgais ilgtermiņa risinājums eirozonas likstām, šādas reformas nevar notikt ļoti ātri, tāpēc ECB loma ir tik svarīga. Eirozona vairs nevar izturēt pastāvīgu nenoteiktību un augstas reālās procentu likmes perifērijas valstīs, tāpēc ECB ir jānodrošina stabils un uzticams tilts uz nākotni.



Visbeidzot, pašas regulēšanas programmas ir rūpīgi jāpārkalibrē. Jau tagad ir jābūt skaidram, ka pārmērīgi, iepriekš īstenoti taupības pasākumi mēdz būt pašiznīcinoši, jo tie izraisa ražošanas, nodarbinātības un nodokļu ieņēmumu lejupejošu spirāli. Patiešām, Starptautiskā Valūtas fonda jaunākajā ziņojumā par eirozonu tas teikts (ja piesardzīgi).



Deficīta samazināšanas temps ir jāsamazina, jo īpaši Spānijā, jo produkciju īstermiņā nosaka pieprasījums, un privātais pieprasījums nevar aizstāt sabiedrisko pieprasījumu, kamēr nav atjaunota zināma ticība nākotnei. Šī virzība uz efektīva pieprasījuma atbalstīšanu ir jāapvieno ar tādām strukturālām reformām, kas ļaus ilgtermiņā ātrāku, piedāvājuma puses izaugsmi.

Ja šos trīs soļus – ECB obligāciju pirkšanas programmu valsts procentu likmju noturēšanai, konkrētu progresu reālas ekonomiskās savienības izveidē un pašreizējo pielāgošanās programmu reālistisku pārskatīšanu – varētu sasniegt kā kopumu, resursi, kas ECB būtu nepieciešami, izlietojums tās obligāciju iegādei samazinātos, jo tiktu atjaunota uzticamība. Pat ja Eiropai ir vēl kādas sliktas ziņas – piemēram, no Grieķijas vai straujāka, nekā gaidīts, palēninājuma Ķīnā – eirozona šomēnes varētu sākt iziet no krīzes režīma.



Bet tas ir iespējams tikai tad, ja šoreiz tiešām tiks nolikts lielais bazūka. Pretējā gadījumā eirozonas pozīcija finansiāli, politiski un sociāli drīz kļūs neaizsargājama.