Izpratne par Ukrainas prezidenta maiņu

Šķiet, ka Viktors F. Janukovičs ir guvis nelielu uzvaru pār premjerministri Jūliju V. Timošenko 7. februāra prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, dodot viņam atgriešanos pēc pārliecinošās sakāves 2004. gada Oranžajā revolūcijā. Taču Janukoviča uzvara nenozīmē, ka visi 2004. gada demokrātiskie ieguvumi ir zaudēti, saka Stīvens Pifers, bijušais ASV vēstnieks Ukrainā. Pifers saka, ka šīs jaunākās aptaujas liecina, ka Ukraina ir paraugs pēcpadomju laikmetā attiecībā uz brīvu, godīgu un konkurētspējīgu vēlēšanu norisi. Ir pārspīlēti saukt Janukoviču par prokrievisku, saka Pifers, norādot, ka laikā, kad Janukovičs bija premjerministrs, viņš sadarbojās ar NATO. Viņš gan atzīmē, ka aizejošā prezidenta Viktora A. Juščenko cerības uz Ukrainas pievienošanos NATO tagad ir zudušas un ka Ukrainas pašreizējās ekonomiskās problēmas, iespējams, veicināja Timošenko acīmredzamo sakāvi.





Dažos preses ziņojumos saīsinājums ir tāds, ka Viktora Janukoviča acīmredzamā uzvara iezīmē 2004. gada Oranžās revolūcijas Ukrainā nekrologu. Vai tas ir izslēgts?



Tas ir. Ar vēlēšanām, iespējams, beigsies aizejošā prezidenta Viktora A. Juščenko kā galvenā politiskā spēka Ukrainā. Viņš noteikti nākotnē nespēlēs to pašu politisko lomu, kādu viņš ir spēlējis pēdējos desmit gados.



saturna gredzeni ir izgatavoti no

Viņš bija Oranžās revolūcijas vadītājs, kurš kļuva par prezidentu.



Viņš bija prezidents un joprojām ir prezidents nākamās pāris nedēļas līdz inaugurācijai. Un viņš bija Oranžās revolūcijas vadītājs. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka Oranžā revolūcija pirmām kārtām bija saistīta ar ukraiņu vēlēšanos aizsargāt savas tiesības uz godīgu balsu skaitīšanu, un šīs pēdējās vēlēšanas to parādīja. Tas saņēma ļoti augstu vērtējumu gan no Ukrainas, gan no starptautiskajiem novērotājiem. Un tas parāda, ka Ukraina tagad ir iemācījusies vadīt demokrātiskas vēlēšanas. Un Ukraina tagad ir nepārprotami paraugs pēcpadomju laikmetā attiecībā uz brīvu, godīgu un konkurētspējīgu vēlēšanu organizēšanu.



Kāds bija aizejošā prezidenta Juščenko strīds ar premjerministri Jūliju Timošenko, kas bija viņa līdzdalībniece Oranžajā revolūcijā un bija viņa premjerministre? Viņa joprojām ir premjerministre. Vai viņai ir jāatkāpjas?



Kad Juščenko 2005. gada janvārī kļuva par prezidentu, viņš iecēla Timošenko par savu premjerministru. Tas neizdevās. Viņi nevarēja strādāt kopā, un astoņu mēnešu laikā viņš viņu atlaida. 2007. gada decembrī viņš atkal viņu iecēla par premjerministri, taču attiecības vienkārši nedarbojās. Bija daudz politisko iekšējo cīņu, un lielākā daļa analītiķu teiktu, ka lielāko daļu problēmu izraisīja Juščenko puse. Tas acīmredzami mazināja viņas spēju veiksmīgi darboties premjerministres amatā. Janukovičs aicina viņu atkāpties no amata, taču viņa var pagaidīt līdz jaunām Radas (Ukrainas parlamenta) vēlēšanām.

Kādas bija lielās problēmas?



Bija salīdzinoši nelielas atšķirības politikas jautājumos, taču liela daļa no tām šķita tikai politiska sadursme, kā arī atšķirības starp viņu komandām. Piemēram, 2007. gada decembrī, pāris nedēļu laikā pēc tam, kad Juščenko bija iecēlis Timošenko par premjerministru, Juščenko biroja priekšnieks Viktors Bologa izgāja un kritizēja Timošenko. Es biju dzirdējis no Juščenko darbiniekiem, ka viens no iemesliem, kāpēc viņi tiecās pēc Timošenko, bija tas, ka viņi uzskatīja viņu par draudu viņam nākamajās prezidenta vēlēšanās. Un patiešām, ja paskatās uz pirmo vēlēšanu kārtu, kas notika šī gada janvārī, viņa aptaujāja aptuveni 25 procentus, bet Juščenko – nedaudz vairāk par 5 procentiem.



Kas noveda pie Juščenko politiskās nāves?

Pēc Oranžās revolūcijas bija lielas cerības, un ikvienam būtu bijis grūti tās piepildīt. Es dotu Juščenko lielus punktus 2005. gadā par demokrātiskās telpas saglabāšanu. Lai arī Viktors Janukovičs, kurš, šķiet, uzvarēja vakardienas vēlēšanās, bija tas, kurš zaudēja Oranžajā revolūcijā, Juščenko tomēr deva Janukovičam demokrātisku iespēju atgriezties, tā ka jau 2006. gada martā Janukoviča partija bija lielākā partija Ukrainā. parlaments. Tas ir Juščenko nopelns. Taču daudzos citos jautājumos, kas bija būtiski – korupcijas apkarošanas, ekonomikas reformu un tamlīdzīgu jautājumu ziņā – Juščenko vienkārši palaida garām iespējas. Viņš nepaveica daudzas lietas. Vēlētāji viņu sauca par atbildīgu vēlēšanu pirmajā kārtā, un tāpēc viņam veicās tik slikti.



kad jūlijā ir jauns mēness

Lielākā daļa valstu cieš no ekonomiskām problēmām. Tas ir īpaši aktuāls Ukrainā, vai ne?



Jā, Ukrainas ekonomika 2009. gadā, iespējams, kritās par aptuveni 14 līdz 15 procentiem iekšzemes kopprodukta [IKP] izteiksmē, un tas neapšaubāmi bija viens no iemesliem, kāpēc vakar Timošenko zaudēja vēlēšanās. Viņa bija premjerministre, un, protams, tad, kad vēlētāji dodas uz vēlēšanu iecirkņiem, nav piemērots brīdis būt par amatpersonu, ja jums ir šāda veida ekonomikas lejupslīde.

Rietumos Janukovičs agrāk tika apzīmēts kā Krievijas sabiedrotais, kas nav īpaši prorietumniecisks. Tas nozīmē, ka, ja viņš uzvarēs, Ukraina atkal kļūtu par tuvu Krievijas sabiedroto. Vai tas ir pareizi?



Kad prese izmanto prokrieviskā Janukoviča saīsinājumu, viņi to varbūt mazliet apņem. Janukovičs īstenos politiku, kas Maskavā būs vairāk apsveicama, noteikti salīdzinājumā ar dažām politikām, ko Viktors Juščenko īstenoja prezidenta amatā.



Tādas politikas kā?

Piemēram, par NATO jautājumu. Viktors Juščenko vēlējās redzēt Ukrainu NATO; viņš vēlējās dalības rīcības plānu (MAP) [sākotnējais solis uz dalību, ko NATO nenodrošināja]. Janukoviča gadījumā viņš nevēlas redzēt Ukrainu NATO, viņš nevēlas MAP. Bet, kad Janukovičs bija premjerministrs no 2006. līdz 2007. gadam, Ukrainai praktiski bija ļoti uz sadarbību vērstas attiecības ar NATO. Atceros kādu sarunu ar aizsardzības ministrijas vecāko darbinieku, un, protams, toreiz aizsardzības ministru iecēla nevis premjers, bet gan Juščenko. Tas, ko šī augstā amatpersona man teica, bija tas, ka Janukoviča premjerministra amatā Ukrainas Aizsardzības ministrija praktiskā sadarbībā ar NATO bija paveikusi daudz vairāk nekā divus gadus pirms Janukoviča kļūšanas par premjerministru. Viņi bija sagatavojuši vingrojumu plānu; viņi bija noslēguši līgumu par stratēģisko gaisa pārvadājumu nodrošināšanu NATO. Es ceru, ka Janukovičs tādā pašā veidā retoriski nespiedīs uz NATO, taču jums joprojām būs sadarbības attiecības, kas Krievijā var nebūt tik gaidītas.

Vēl viena joma, kurā man ir aizdomas, ka Janukovičs turpinās politiku, kas īpaši neatšķirsies no Juščenko politikas, ir attiecības ar Eiropas Savienību. Lai gan aptaujas liecina, ka gan Ukrainas elite, gan iedzīvotāji neatbalsta ideju par Ukrainas iestāšanos NATO, Ukrainas tuvināšanās Eiropas Savienībai ir plaši izplatīta. Daļēji tas ir saprotams; tas atspoguļo to, ka ukraiņi, raugoties uz Eiropas Savienību, vēlas, lai viņiem būtu augstāks Eiropas dzīves līmenis. Es ceru, ka Janukovičs nepārtraukti meklēs veidus, kā stiprināt attiecības starp Ukrainu un Eiropas Savienību. Tagad viņi risina sarunas par asociācijas līgumu, un kā daļa no šāda līguma būtu brīvās tirdzniecības vienošanās, kas ciešāk integrētu Ukrainu Eiropas ekonomikā. Es būtu ļoti pārsteigts, ja Janukovičs mainītu kursu šajā jautājumā.

Kāds varētu būt Timošenko kā premjerministra liktenis?

Viņai bija ļoti vāja koalīcija Juščenko vadībā Radā. Jau pagājušajā naktī {svētdien} Janukoviča nometnē bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka ir uzvarējuši vēlēšanās, sakot, ka mēģinās izveidot koalīciju, kas nomainīs Timošenko premjerministra amatā. Janukovičs arī pēdējo pāris nedēļu laikā ir teicis, ka, ja viņš tiktu ievēlēts par prezidentu, viņš arī varētu pretendēt uz agrākām Radas vēlēšanām. Tas, vai viņš veiks šīs vēlēšanas, būs atkarīgs no tā, vai viņš spēs izveidot koalīciju Radā, kas atbalstītu viņa izvēli par premjerministru un gāztu Timošenko.

Vai balsojumā bija ģeogrāfisks sadalījums?

vasaras saulgrieži vienmēr ir 21. jūnijs

Janukoviča spēks mēdz būt austrumos un dienvidos; Timošenko spēks mēdz būt rietumos un centrā. Ukrainā ir divdesmit septiņi galvenie vēlēšanu apgabali; tas ir divdesmit četri apgabali, Krimas autonomais reģions un tad Sevastopole un Kijeva tiek skaitītas atsevišķi. Šķiet, ka Timošenko uzvarējis septiņpadsmit no tām, bet Janukovičs desmit. Savukārt Janukoviča desmitniekā ietilpa apdzīvotākie rajoni – Luganska, Doņecka, Harkova – visi austrumos un dienvidos. Ja paskatās uz karti, jūs redzēsit diezgan skaidru attēlu, ka centrs un rietumi bija Timošenko. Un tā ir liela atšķirība, ko mēs esam redzējuši Ukrainā. Šis sadalījums pēdējos piecpadsmit vai sešpadsmit gados ir nedaudz mazinājies, taču tas noteikti ir tāds, kādu mēs redzējām 2004. gada vēlēšanās un arī 2006. gada un 2007. gada parlamenta vēlēšanās.

Pieņemot, ka Janukoviča uzvara ir apstiprināta, vai Vašingtonai ir nepieciešams jauns skatījums uz Ukrainu?

Manuprāt, tas, kas notika vakar, atbilda Vašingtonas pirmajai prasībai. ASV valdības iekšienē, iespējams, bija preferences, bet es nedomāju, ka šoreiz atšķirība bija redzama tik krasi kā 2004. gadā, kur, ja jūs būtu veicis privātu aptauju ASV valdībā, Viktors Juščenko ir uzvarējuši Viktoru Janukoviču. Es nedomāju, ka atšķirības vai preferences bija tik krasas, un tas, ko jūs pastāvīgi dzirdat no ASV valdības, bija tas, ka svarīgi bija tas, ka ir jābūt demokrātiskām vēlēšanām, un tad mēs strādājam ar to, ko ukraiņi izvēlas. Un atkal, pēc visiem ziņojumiem, ko mēs redzam, šķiet, ka tās bija ļoti demokrātiskas vēlēšanas. Vašingtona cer, ka, ja ir kāds juridisks izaicinājums, tas neaizkavēsies. Viņi vēlētos redzēt, ka vēlēšanas beidzas, tiktu atzītas un tās pieņemtu visi. Tad jaunajam prezidentam būs iespēja tikt galā un, cerams, viņš varēs izveidot kādu saskaņotu politiku, ar kuru Vašingtona varētu strādāt.